Lūdzu uzgaidiet...
 Seko mums:
     

  Terminu datubāze  


IMG_4411Vārdu un uzvārdu rakstību Latvijā reglamentē LR MK 1996. gada 14. maijā apstiprinātie "Noteikumi par vārdu un uzvārdu rakstību un identifikāciju dokumentos" (skat. pielikumu). Šīs izdevums "Par vārdu un uzvārdu lietošanu un rakstību latviešu literārajā valodā" konkretizē "Noteikumus", dodot arī norādījumus par citvalodu īpašvārdu atveidi latviešu valodā.

Norādījumus izstrādājusi Tieslietu ministrijas Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu grupa - A. Blinkena, 0. Bušs, I. Druviete, R. Grīsle, P. Kļaviņš, J. Kušķis, Z. Lasenberga, A. Lauzis, D. Markus, A. Miķelsone, J. Rozenbergs, M. Rudzīte, V. Skujiņa, A. Stelle, M. Stengrevica, V. Strautiņa, V. Šaudiņa, J. Valdmanis. Atsevišķu nodaļu izstrādāšanā piedalījušies arī L. Balode (lietuviešu personvārdu atveide), T. Karma (igauņu personvārdu atveide) un A. Stafecka (latgaliešu personvārdu rakstība).

Konsultācijas par vārdu un uzvārdu lietošanu un rakstību sniedz Valsts valodas konsultāciju dienests Latviešu valodas institūtā (Rīgā, Akadēmijas laukumā 1, tālr. 7225879, 7229636, 7229724).


IEVADS

Personas nosaukšanai lieto vārdus jeb priekšvārdus un uzvārdus, iesaukas un pseidonīmus, dažās valodās arī tēvvārdus. Latviešu valodas oficiālo personvārdu sistēmu veido tikai vārdi un uzvārdi. Oficiālos personvārdus lieto dokumentos, un tiem ir īpaša funkcija — personas juridiskās identificēšanas funkcija, ar ko tie atšķiras gan no sugasvārdiem, gan no citiem īpašvārdiem. Tāpēc personvārdu lietošanā un rakstībā nepieciešama precizitāte un konsekvence.

Mūsdienu dokumentos personvārdi jāraksta atbilstoši mūsdienu ortogrāfijas normām un gramatikas prasībām.

Vārds un uzvārds ir valodas vienības—īpašvārdi, kas izmantoti personas nosaukšanai un rakstāmi ar lielo sākumburtu.

Latviešu valoda pieder pie fleksīvajām valodām, kurās lokāmajām vārdu šķirām gramatiskās nozīmes — dzimti, skaitli un locījumu — izsaka ar lokāmajām galotnēm. Galotne ir atkarīga no konteksta, tātad mainīga.

Personvārdus lieto gan pamatformā, t.i., vienskaitļa nominatīvā, gan arī— atkarībā no teksta — citu locījumu formā. Personvārdu galotnes izvēli nosaka latviešu valodas gramatikas likumi un normas.

Latviešu valodā ir divi galvenie vārdu un uzvārdu lietošanas resp. rakstības principi:
1) vārda un uzvārda īpašnieka dzimumu gan latviskas cilmes, gan citvalodu cilmes personvārdos (izņemot nelokāmos personvārdus) norāda vīriešu vai sieviešu dzimtes lokāmās galotnes;
2) citvalodu personvārdi latviešu valodā atveidojami atbilstoši to izrunai (nevis rakstībai) oriģinālvalodā, un tie iekļaujami latviešu valodas gramatiskajā sistēmā.

Latviešu vārdu un uzvārdu sistēmas veidošanos ietekmējuši vēsturiskie apstākļi. Gandrīz 700 gadus Latvijas teritorija bijusi citu tautu (vācu, poļu, zviedru, krievu) pakļautībā. Politiskā nošķirtība ietekmēja arī reliģisko un kultūras attīstību: Latgalē nostiprinājās katoļticība un slāvu ietekmes, Vidzemē un Kurzemē — luterticība un Rietumeiropas ietekmes. Atšķirīga reliģiskā un kultūras orientācija ietekmējusi arī personvārdu izvēli. Etniskie un kultūras kontakti noteikuši arī to, ka starp latviešu vārdiem un uzvārdiem daudzi ir nākuši no citām valodām vai veidoti pēc citu valodu parauga.

Pirmie latviešu uzvārdi radušies lielakajās pilsētās jau 14. gadsimtā, bet plašāks uzvārdu došanas process notika 19. gs. 1. pusē. Lielākajā Latvijas daļā uzvārdu devēji bija vācieši, un uzvārdu rakstība atbilda vācu valodas grafētikai un ortogrāfijai. Senākos personvārdus Latvijā pētījis un apkopojis E.BIese (1929).

Latvijas Republikā 20. gs. 20.-30. gados latviešu uzvārdi tika apspriesti Valodniecības komisijas sēdēs. Tika izstrādāti noteikumi par uzvārdu pareizu rakstību Latvijas dokumentos. 1927. gada LR Saeima pieņēma "Likumu par vārdu un uzvārdu rakstīšanu Latvijas pasēs"; publicēti divi valdības lēmumi (Likumu un valdības rīkojumu krājums. Rīgā, 1920, Nr. 209; Likumu un Ministru kabineta noteikumu krājums. Rīgā, 1939, Nr. 221), pēc kuriem uzvārdus sāka lietot atbilstoši vienotām latviešu valodas pareizrakstības prasībām. Kaut arī latviešu uzvārdi bijuši pakļauti pārmaiņām, to lietošanas mūsdienu normas pamatos izveidotas jau 20. gs. 30. gados.

Plašākais mūsdienu latviešu uzvārdu krājums ir V.Staltmanes "Latviešu antroponīmija", kas krievu valodā izdots Maskavā 1981. gadā, bet plašākais priekšvārdu krājums ir K.Siliņa "Latviešu personvārdu vārdnīca" (Rīgā, 1990).

Tā kā latviešu rakstu valodas attīstības gaitā mainījušās dažas personvārdu, īpaši uzvārdu, lietošanas un rakstības normas, viens un tas pats vārds vai uzvārds dažādu laiku dokumentos var būt rakstīts dažādi, piemēram, Jehkab Zokke — Jakovs Cokke — Jēkabs Coke.

Vienas ģimenes atšķirīgu dzimumu personām parasti atšķiras uzvārdu galotnes vai izskaņas Kalniņš — Kalniņa; Smiltnieks — Smiltniece, bet dažreiz uzvārdu galotnes var atšķirties viena un tā paša dzimuma personām pat vienā ģimenē (piemēram, vīramāte Strausa, bet vedekla Strause).

Latvijas vēsturiskie apstākļi, citvalodu ietekme, kā arī pašas latviešu valodas attīstība, pareizrakstības normu maiņa (arī pāreja no vecās ortogrāfijas uz jauno), novadu valodas īpatnības u.c. ir par pamatu viena un tā paša uzvārda variantiem latviešu valodā: Ābelīte un Ābelītis; Alksnis un Elksnis; Puķīte, Puķītis, Puķīts, Pukits; Bērzzariņš un Berzarins. Svarīgi ir noteikt šo uzvārdu identitāti.

Identi ir vienas un tās pašas ģimenes locekļu uzvārdi un dažādos dokumentos ierakstītie viena un tā paša cilvēka uzvārda varianti, ja vienāds ir šo uzvārdu celms.*

1) Par identiem atzīstami personvārdi, kuriem agrāk izdotā dokumentā nav galotnes vai ir ierakstīta galotne, kas nav pieļaujama no pašreizējo latviešu valodas normu viedokļa, bet jaunākā dokumentā ir pašreizējai normai atbilstoša galotne, piemēram, Berta Pīpiņ — Berta Pīpiņa; Olga Kalniņš — Olga Kalniņa; Jonas Karašauskas — Jons Karašausks.

2) Ar rakstības un ortogrāfijas normu maiņu saistītās atšķirības dažādos dokumentos (piemēram, senāk Marta Duhtsch, tagad Marta Dūče, senāk Otto Joffe, tagad Oto Jofe) nav uzskatāmas par pamatu juridiskās indentitātes apstrīdēšanai.

Dažādos dokumentos ieviesušos variantus var atzīt par viena un tā paša vārda resp. uzvārda formām tikai tad, ja personas identitāti apstiprina arī citi dokumentāri dati (dzimšanas laiks, vieta u.c).

Atbilstoši latviešu valodas personvārdu rakstības un lietošanas prasībām latviešu valodā atveidojami un lietojami arī citvalodu personvārdi. Citvalodu personvārdu atveides pamatnoteikumi atrodami izdevumu sērijā "Norādījumi par citvalodu īpašvārdu pareizrakstību un pareizrunu latviešu literārajā valodā", I—XV, Rīgā, 1960-1993). Šie pamatnoteikumi atkārtoti un nepieciešamie precizējumi doti šajā instrukcijā.

Ja dažādu valodu atšķirīgās rakstības un izrunas dēļ latviešu valodā pasēs atveidotā citvalodu personvārda forma apgrūtina oriģināl-formas identificēšanu, pārpratuma novēršanai var uzrādīt personvārdu oriģinālformu latīņalfabētiskajā rakstībā saskaņā ar "Noteikumiem par Latvijas pilsoņu pasēm", piemēram, Džons Raits (John Wright), Sjū Ellena Bogrāna (Sue Ellen Beaugrande).

Personām, kas nav ne Latvijas pilsoņi, ne pastāvīgie iedzīvotāji, dokumentos blakus personvārdu atveidei latviešu valodā iekavās var uzrādīt personvārda oriģinālformu latīņalfabētiskajā rakstībā.

Arī citos tekstos aiz pirmoreiz minēta transkribēta citvalodu īpašvārda iekavās vēlams dot oriģinālformu: Rajs Oldridžs (Rye Aldridge).

Bērniem, kuriem viens no vecākiem ir ārvalstnieks, dzimšanas apliecībā līdzās latviski rakstītiem personvārdiem iekavās var ierakstīt personvārdu oriģinālformu latīņalfabētiskajā rakstībā.

Laulības apliecībās laulātajai (-am), ja viņi abi vai viens no viņiem ir ārvalstnieki, iekavās blakus personvārdu formai latviešu valodā pēc personas vēlēšanās var ierakstīt tā oriģinālformu latīņalfabētiskajā rakstībā.

Starp citvalodu cilmes latviešu uzvārdiem sastopami arī tādi, kas neatbilst pašreizējiem atveides noteikumiem (piem., Drupass, Jegermanis, Kārlsons, Lurie). Šādiem uzvārdiem var saglabāt līdzšinējo (dokumentu tradīcijai atbilstošo) rakstību, izņemot gadījumus, kad uzvārda īpašnieks īpaši vēlas to mainīt vai līdzšinējais lietojums ir pretrunā ar mūsdienu latviešu valodas normām uzvārda gramatiskajā noformējumā, piem., Lopenas — vajadzētu būt Lopens; Kaņepīts — vajadzētu būt Kaņepītis. Citvalodu cilmes latviešu priekšvārdi rakstāmi tā, kā tie saskaņā ar vecāku gribu ierakstīti vārda īpašnieka dzimšanas apliecībā, ja šis ieraksts nav pretrunā ar mūsdienu latviešu valodas normām. Ja iespējami varianti, izvēli izdara persona, piem., Ellena vai Elena.





* Dažos cittautu (piem., krievu, lietuviešu, čehu) uzvārdu tipos iespējamas atšķirības arī uzvārda celmā vienas ģimenes ietvaros, piemēram, lietuviešu ģimenē tēvs Čuplinskis, māte Čuplinskiene, meita Čuplinskaite.

Valsts valodas centrs
K.Valdemāra iela 37, Rīga, LV-1010
Tālr.: (+371) 67331814, fakss: (+371) 67336038
Reģ. Nr. 90000463460
E-pasts: info@vvc.gov.lv
m