Sniedzam skaidrojumu par normatīvo aktu prasībām attiecībā uz tulkojuma nepieciešamību svešvalodā esošiem dokumentiem, tai skaitā personas izglītību vai kvalifikāciju apliecinošiem dokumentiem, kurus glabā iestāžu lietvedībā.
Valsts valodas likuma 8. panta pirmā daļa noteic, ka valsts un pašvaldību iestādēs, tiesās un tiesu sistēmai piederīgās iestādēs valsts un pašvaldību uzņēmumos, kā arī uzņēmējsabiedrībās, kurās lielākā kapitāla daļa pieder valstij vai pašvaldībai, lietvedībā un dokumentos lietojama valsts valoda. Sarakste un cita veida saziņa ar ārvalstīm var notikt svešvalodā.
Valsts valodas likuma 10. panta trešā daļa noteic, ka dokumentus svešvalodā no personām pieņem, ja tiem pievienots Ministru kabineta noteiktajā kārtībā [respektīvi, saskaņā ar Ministru kabineta 2000. gada 22. augusta noteikumiem Nr. 291 "Kārtība, kādā apliecināmi dokumentu tulkojumi valsts valodā"] vai notariāli apliecināts tulkojums valsts valodā. Dokumentiem, kas izsniegti Latvijas teritorijā līdz šā likuma spēkā stāšanās dienai [2000. gada 1. septembrim], tulkojums valsts valodā nav nepieciešams.
Valsts valodas likuma 10. panta ceturtā daļa noteic, ka valsts un pašvaldību iestādes, organizācijas un uzņēmumi (uzņēmējsabiedrības) no ārvalstīm saņemtos dokumentus var pieņemt un izskatīt bez tulkojuma valsts valodā.
Dokumentu juridiskā spēka likuma 1. panta pirmā daļa noteic, ka dokuments ir jebkura rakstveida informācija, ko rada jebkurš publisko vai privāto tiesību subjekts (piemēram, valsts vai pašvaldības institūcija, privāto tiesību juridiskā persona, fizisko vai juridisko personu apvienība, notārs, tiesu izpildītājs) vai fiziskā persona.
Valsts valodas centra ieskatā uz personu izglītību vai kvalifikāciju apliecinošiem dokumentiem, kuri izdoti ārvalstīs, nav attiecināma Valsts valodas likuma 10. panta ceturtās daļas norma, kas paredz iespēju no ārvalstīm saņemtus dokumentus pieņemt un izskatīt bez tulkojuma valsts valodā. Gluži pretēji, uz izglītību vai kvalifikāciju apliecinošiem dokumentiem, kurus persona (darbinieks) iesniedz iestādē, attiecināma Valsts valodas likuma 10. panta trešās daļas norma par tulkojuma pievienošanu šiem dokumentiem. Vienīgais pieļaujamais izņēmums, kad nav nepieciešams pievienot tulkojumu, ir līdz 2000. gada 1. septembrim Latvijas teritorijā svešvalodās izsniegtie dokumenti.
Šādos gadījumos nav izšķirošas nozīmes apstāklim, ka iestāde, iespējams, sava darbinieka izglītību vai kvalifikāciju apliecinošu dokumentu ieguvusi tiešā veidā, veicot saraksti vai cita veida saziņu ar kādu ārvalstu institūciju, nevis saņēmusi no sava darbinieka, kuram bija pienākums pievienot šā dokumenta tulkojumu, iesniedzot to iestādē.
Tādēļ ir dibināts pamats uzskatīt, ka visai personas lietā glabājamai informācijai par jebkuru iestādes darbinieku jābūt arī valsts valodā, jo uz to attiecināmas tiesību normas par lietvedības valodu, nevis tiesību normas par saraksti un cita veida saziņu, kur pieļaujami izņēmumi atkarībā no adresāta.
Šāda izpratne pilnībā atbilst Valsts valodas likuma 1. panta trešajā punktā definētajam likuma mērķim – nodrošināt tiesības brīvi lietot latviešu valodu jebkurā dzīves jomā visā Latvijas teritorijā, tostarp arī iestāžu lietvedībā.
Attiecībā uz iestādes pienākumu tulkot valsts valodā savu darbinieku vai amata pretendentu izglītību vai kvalifikāciju apliecinošus dokumentus, ja tie izdoti svešvalodās (gan ārvalstīs, gan Latvijā), paskaidrojam, ka šis pienākums ir piekritīgs nevis iestādei, bet gan attiecīgajam darbiniekam vai amata pretendentam. Līdz ar to nav pamata arī bažām par lielām dokumentu tulkošanas izmaksām un ievērojamiem finanšu papildresursiem, kas varētu būt nepieciešami iestādei, lai nodrošinātu Valsts valodas likuma prasību ievērošanu attiecībā uz lietvedības valodu.
Attiecībā uz izglītību un profesionālo kvalifikāciju apliecinošu dokumentu valodu norādām, ka šo jomu reglamentē virkne normatīvo aktu, kuros skaidri noteikts, kādā valodā veicami ieraksti attiecīgajos dokumentos, proti:
- MK 06.11.2006. noteikumi Nr.913 "Kārtība, kādā izsniedzami valsts atzīti vispārējās izglītības dokumenti",
- MK 21.06.2005. noteikumi Nr. 451 "Kārtība, kādā izsniedzami valsts atzīti profesionālo izglītību un profesionālo kvalifikāciju apliecinoši dokumenti un akreditētas profesionālās izglītības programmas daļas apguvi apliecinoši dokumenti";
- MK 16.04.2013. noteikumi Nr. 202 "Kārtība, kādā izsniedz valsts atzītus augstāko izglītību apliecinošus dokumentus".
Izglītību vai kvalifikāciju apliecinošu dokumentu izsniegšanu un atzīšanu atsevišķās jomās reglamentē arī Izglītības likuma 11.1 pants un šādi normatīvie akti:
- MK 29.11.2005. noteikumi nr. 902 "Kārtība, kādā izsniedzami profesionālās pilnveides un profesionālās ievirzes izglītību apliecinoši dokumenti";
- MK 16.07.2002. noteikumi Nr. 300 "Noteikumi par informācijas institūcijām attiecībā uz reglamentētajām profesijām";
- MK 22.04.2003. noteikumi Nr. 188 "Noteikumi par dokumentiem, kas saistīti ar profesionālās kvalifikācijas atzīšanu";
- MK 28.02.2012. noteikumi Nr. 142 "Grādu un profesionālo kvalifikāciju pielīdzināšanas kārtība";
- MK 31.10.2006. noteikumi Nr. 886 "Noteikumi par institūcijām, kas izsniedz ārvalstīs iegūtās profesionālās kvalifikācijas atzīšanas apliecības reglamentētajās profesijās".